“Spiegs, kurš mans tēvs”. Imanta Lešinska domas par padomju izlūkdienesta darbību

Imants Lešinskis – daudzējādā ziņā unikāla personība pagājušā gadsimta Latvijas vēsturē. Augsta ranga PSRS Valsts drošības komitejas izlūkdienesta darbinieks, vēlāk – Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāta ierēdnis un padomju spiegs Savienotajās Valstīs, bet vairākas desmitgades arī Amerikas Centrālās izlūkošanas pārvaldes savervēts dubultaģents. 5. septembrī uz ekrāniem iznāks Jāka Kilmi un Ginta Grūbes dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Tajā uz Imanta Lešinska personību un likteni raugāmies viņa meitas, tulkotājas un publicistes Ievas LešinskisiGeiberes acīm. 1978. gadā viņam, tobrī Latvijas Universitātes studente, ieradās paviesoties pie tēva Ņojorkā, nenojaušot, ka viņu gaida krasas dzīves pavērsiens. Meitas ierašanās bija gaidītais apstāklis, kas ļāva dubultaģentam Lešinskim pārtraukt kalpību padomju izlūkdienestam un lūgt sev un ģimenei patvērumu Savienotajās Valstīs. Vairākus gadus pēc tam Lešinski - Imants, Ieva un Imanta otrā sieva Rasma ar mainītu identitāti mitinājās Amerikas provincē. Tomēr 80. gadu pirmajā pusē, kad attiecības starp Padomju Savienību un Rietumiem pēc aukstā kara atslābuma septiņdesmitajos gados atkal saasinājās, Imants Lešinskis nolēma pārtraukt klusēšanu. Viņš sāka publicēties ar savu īsto vārdu, uzstāties ar priekšlasījumiem, sniegt intervijas raidošajos medijos un atklāt padomju izlūkdienesta darbības, sevišķi jau to, kā izlūkošanai un ietekmēšanai tikuši izmantoti kultūras darbinieku un zinātnieku sakari ar latviešu trimdu un kolēģiem Rietumos. Pēc visa spriežot, Imanta Lešinska iznākšana atklātībā bija viņa paša iniciatīva, par kuru viņa amerikāņu aizbildņi ne tuvu nebija sajūsmā, baidoties, ka padomju specdienesti darīs visu, lai viņu apklusinātu, nevairoties arī no slepkavības. Kas bija tās atklāsmes, kuras tolaik no Imanta Lešinska mutes uzklausīja latviešu trimda un arī plašāka sabiedrība brīvajā pasaulē? Filmas "Spiegs, kurš mans tēvs" veidotāji nodeva manā rīcībā vairākus vēsturiskus ierakstus, kuru fragmentus šodien piedāvāju jūsu uzmanībai. Raidījuma veidotāja piezīme: Vērtējot raidījumā klausāmos Imanta Lešinska izteikumus par dažu Latvijas kultūras darbinieku sadarbību ar VDK, jāņem vērā to politiskais un biogrāfiskais konteksts. Jāatceras, ka pats I.Lešinskis viņa raksturotajos procesos nebūt nebija neitrāla persona. Viņa teiktais jāuztver piesardzīgi, gan nenoraidot konkrētus faktus, bet arī neizdarot kategoriskus secinājumus no aptuveniem un pārprotamiem izteikumiem par „kalpošanas dedzīgumu”, došanos „atbildīgos (VDK) uzdevumos uz rietumiem”, „braukāšanu pa visu pasauli” u.tml. Eduards Liniņš