Rakstnieks padomju Latvijā: kā vērtēt viņu darbību no šodienas skatupunkta. 1. daļa

Nesen atzīmējām 90. gadskārtu, kopš dzimis dzejnieks Ojārs Vācietis. Kā jau tas ir ierasts šajās gadskārtu reizēs un arī ārpus tām sabiedrībā, protams, kā tas šodien pieņemts sociālajos tīklos, notika zināma viļņošanās par tēmu - vai Vācietis ir tas, kuru vajadzētu šodien pieminēt? Vai vispār vajadzētu runāt ar tādu augstu vērtējošu pieminēšanu par tiem rakstniekiem, dzejniekiem, kuri savulaik padomju laikā bija vispārējā literatūras procesā pamanīti, konjunktūras arī ar zināmām balvām neapdalīti, tātad piederēja arī toreiz pie Latvijas elites. Par to, kā mums būtu šodien jāskatās uz rakstniekiem, viņu literāro nopelnu un viņu tālaika pausto uzskatu kontekstā, saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Universitātes, Latvistikas un baltistikas nodaļas profesoru Ojāru Lāmu un vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Vispirms, runājot par šo problēmu, ir jānovelk tādas zināmas hronoloģiskās robežas, jo īsti nerunāsim par to rakstnieku un vispār kultūras darbinieku paaudzi, kura piedzīvoja vēl neatkarīgās Latvijas laikus jau daudz maz nobriedušā vecumā, tad piedzīvojušo totalitārisma invāziju un Staļina perioda. Tas bija laiks, kuram bija pavisam citi nosacījumi, nekā tomēr tam, kas bija pēc tam šīs Hruščova atkušņa, Brežņeva stagnācijas laiks, kad valsts vairs neterorizēja indivīdu tik nežēlīgi, tik graujoši, kā tas notika Staļina laikā. Runājam par tiem literātiem, kuri Staļina laiku piedzīvoja kā bērni, kā jaunieši. Pamatā tā ir paaudze, kas ir dzimusi trīsdesmitajos gados, ja runājam par Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševica, Imanta Auziņa paaudzi. Nonāca līdz augstskolai kaut kad 40. gadu beigās, attiecīgi 50. gadu pirmajā pusē, 50. gadu vidū studijas beidza un ienāca literatūrā burtiski Hruščova atkušņa priekšvakarā vai līdz ar to. Tas ir diezgan būtisks apstāklis šajā gadījumā, ja runājam par viņu pozicionēšanos pret to, kas bija tālaika padomju iekārta, kas bija tas, ko viņiem šobrīd pamatā pārmet, tātad komunistiskā ideoloģija. Līdz ar to droši vien būtu jāsāk ar jautājumu, kādas bija viņu iespējas augot tajā laikā un tajā vidē palikt šī vispārējā ideoloģiskā fona neskartiem un nesamaitātajiem. Sarunas 2. daļa