Filma "Tēvs Nakts". Saruna ar vienu no scenārija autoriem – Matīsu Gricmani

25. oktobrī pirmizrāde jaunai režisora Dāvja Sīmaņa filmai “Tēvs Nakts”. Filma ir veltīta nu jau leģendārajam ebreju glābēja holokausta laikā Žanim Lipkem, kura līdzdalība šajos apstākļos ir palīdzējusi izdzīvot vairākiem desmitiem cilvēku. Saruna ar vienu no filmas scenārija autoriem – Matīsu Gricmani. "Filmas nosaukums bija ļoti daudzu strīdu objekts tieši tā iemesla dēļ, ka pamata materiāls, ar ko mēs strādājām, bija Ineses Zanderes topošais romāns, un vienu daļu no tā viņa jau ir izdevusi. Saucās "Puika ar suni". Ar šo nosaukumu arī es ļoti ilgi sadzīvoju, man arī liekas, ka kaut kādā ziņā tas bija ļoti atbilstošs," filmas nosaukumu skaidro Matīss Gricmanis. "Bet vienā brīdī tieši scenārija rakstīšanas fāzē mēs sapratām, ka mums centrālais varonis tomēr ir Žanis, nevis viņa dēls Zigis, kā mēs to bijām paredzējuši sākumā, un tāpēc arī šis nosaukums it kā iezīmē šo mūsu vēlmi tieši izcelt Žani Lipki jeb Jāni Lipki, viņa personību notikumos, kas risinājās Latvijas vienā tumšākajā vēstures lappusēm. Ka ir šī neordinārā personība, kura patiesībā bija paslēpta no visu acīm. Visu to, ko viņš darīja, viņš darīja tieši naktī, šajā tīri simboliskajai laikā, kurā likumi it kā vairāk neeksistē. Ka mēs izraujamies ārā no ierastā dienas ritma, tāpēc, ka Žanis bija, nenoliedzami, cilvēks ārpus likuma. Un šī viņa esība ārpus likuma arī viņam pavēra iespēju kļūt par šo leģendāro personu, un tāpēc nosaukums uzsver, ka Žanis Lipke bija cilvēks, kurš dzīvoja diennakts tumšajā pusē," turpina Matīss Gricmanis. „Dāvis Sīmanis, filmas režisors un arī viens no filmas scenārija autoriem bija mans pasniedzējs, un tad, kad viņš man pirms jau vairākiem gadiem ierosināja, ka es viņam varētu palīdzēt rakstīt scenāriju filmai, tas man, protams, bija liels pagodinājums strādāt kopā ar savu skolotāju,” atklāj Matīss Gricmanis. "No otras puses, man bija 22 gadi, un tas noteikti nebija viegls uzdevums, lai gan es esmu studējis vēsturi, tāpat kā Dāvis, šis ir viens no tiem vēstures mirkļiem, sevišķi Latvijas vēsturē, kuru ir salīdzinoši grūti pētīt. Tieši tā iemesla dēļ, ka nav īpaši daudz dokumentālie materiāli, kuriem iet cauri un saprast, kā holokausts tika īstenots Latvijā. Tas sākuma punkts ir lielākoties Dāvida Zilbermana savāktās atmiņas par cilvēkiem, kas ir izdzīvojuši holokaustu. Arī viņa atmiņas par Žani Lipki. Ir bijuši atsevišķi mēģinājumi deviņdesmitajos gados bijis fiksēt, un ir arī tagad memoriāls Žanim Lipkem, kas ir mēģinājuši savākt visu informāciju, kas mums ir pa šiem notikumiem, vienkopus. Domāju, ka tur pētniekiem ir vēl ļoti liels lauks, ko darīt, bet mūsu uzdevums kā māksliniekiem bija šo stāstu izstāstīt plašākai auditorijai. Protams, no vienas puses, pieturoties pie faktiem, bet, no otras puses, izceļot arī šo emocionālo dimensiju, kā tas bija dzīvot 1941.gadā. Kā tas bija piedzīvot dubultu Latvijas okupāciju, kā tas bija piedzīvot, kad ierastās struktūras, kurām vajadzētu sargāt kārtību, ka viņas tiek pavērstas, lai izraisītu anarhija, lai izraisītu to, ka cilvēki viens pret otru nostājas naidīgās pozīcijās, ka viens otru iznīcina fiziski. Mans piegājiens bija, ka teicamnieka veidā, mēģināju visu salikt pa plauktiņiem, un tāpēc arī man ir šī klade, kur es esmu mēģinājusi pēc iespējas visas tās drumslas, ko es esmu uzzinājis salikt vienkopus. Un agri vai vēlu bija spiests atklāt, ka nav tā, ka tas viss kopā veido vienotu stāstu, pat ka tās drumstalas bieži ir pretrunīgas. Mums arī jāņem vērā laikmets, ka mēs tomēr dzīvojam sabiedrībā, kas tikai pēdējos 30 gadus drīkst runāt atklāti par vēsturi, kas ir ļoti nepatīkama arī vairākumam," turpina Matīss Gricmanis. No vienas puses, mēs gribējām būt ļoti atklāti un, no otras puses mums pietrūka dokumentālo liecību. Bija ļoti daudz atmiņu, ir ļoti daudz mītu par Žani, par visu to, kas tur notika, ļoti daudz emociju. kāpēc mēs pēkšņi izceļam viņu, jo ne jau tikai Žanis Lipke glāba ebrejus, un ne jau tikai viņš viens pats to darīja. "Filmas veidošanas procesā mēs nonācām līdz tam, ka tas nav tikai stāsts par Žani, bet ka tas ir stāsts par visu viņa ģimeni. Jo viens aspekts saistībā ar ebreju glābšanu ir tas, ka Žanim abas okupācijas varas atņēma pa vienam bērnam. Viņa meita Aina aizgāja līdz padomju varai un pēc tam atgriežoties Latvijā 1945.gadā aizgāja bojā, savukārt viņa dēla Alfrēdu iesauca leģionā, un viņš tika atdots vācu varai. Un tajā pašā laikā visi šie vairāk nekā 50 cilvēki, kuri Žans izglāba, bet šie divi bērni, kurus viņš nevarēja paglābt," stāsta Matīss Gricmanis.