ASV žurnāliste Džila Dohertija par Krieviju, Ameriku un mūsdienu mediju realitāti

Džila Dohertija ir viena no pieredzes bagātākajiem amerikāņu žurnālistiem. Lielāko daļu savas karjeras viņa pavadījusi raidsabiedrībai CNN, tai skaitā šīs raidorganizācijas Maskavas birojā. Šobrīd viņa ir pasniedzēja Džordžtaunas universitātē un turpina aktīvi publicēt analītiskus materiālus par Krieviju un bijušo padomju telpu. Nesen, kad Džila Dohertija viesojās Rīgā, es tikos ar kolēģi un uzklausīja viņas viedokli par Krieviju, Ameriku un mūsdienu mediju realitāti. "Mani sauc Džila Dohertija, un šobrīd es pasniedzu Džordžtaunas universitātē, " iepazīstina Džila Dohertija. "Es ļoti ilgu laiku biju žurnāliste CNN un sāku strādāt CNN trīs gadus pēc tā dibināšanas, tātad ļoti agri. 1980. gadā Teds Tērners nodibināja šo telekanālu, un 1983. gadā es pievienojos tā komandai un biju kopā ar viņiem apmēram 30 gadus. Es domāju, ka tā bija Teda Tērnera unikālā ideja, ka šī būs 24 stundu ziņu televīzija, kas tajā laikā bija diezgan revolucionāri. Tagad tas ir ļoti izplatīts, taču viņš toreiz pirmais izlēma, ka tās būs tikai ziņas visas dienas garumā. Un patiesībā sākumā bija jautājums – ar ko aizpildīt tās 24 stundas? Vai ir pietiekami daudz ziņu? Bet, protams, tehniski tobrīd jau bija vieglāk iegūt informāciju ar mazākām kamerām, ar mazākiem diktofoniem, vēlāk jau caur internetu. Un ziņu netrūka arī tāpēc, ka tās bija jauna veida ziņas. Tā bija tiešraide no notikuma vietas. Teiksim, notika 1991. gada pučs Krievijā, un mēs varējām vienkārši ieslēgt kameras un rādīt tiešraidē, kas tur notiek. Tas patiešām bija revolucionāri." Eudards Liniņš: Kā jūs redzat Krievijas nākotni? Cik ilgs laiks paies, lai Krievija varētu atgriezties, teiksim, normālā pasaules valstu sistēmā? Džila Dohertija: Es domāju, ar Putinu tas būs ļoti grūti, jo viņš turpina karu Ukrainā un neizrāda nekādas pazīmes, ka taisītos to beigt. Un, kamēr turpināsies karš Ukrainā, turpināsies sankcijas. Turpināsies Krievijas izolēšana no pasaules. Un es domāju, ka pašā Krievijā būs arvien vairāk represiju. Ja Putins jūt, ka viņš zaudē, protams, viņš vienmēr var mēģināt pasludināt, ka uzvarējis. Viņš vienmēr var definēt savus mērķus no jauna un paziņot, ka ir tos sasniedzis. Piemēram, ka ir glābis Donbasu, vai vēl ko citu. Tomēr es domāju, ka vidusmēra krieviem situācija kļūs daudz represīvāka. Ikvienam, kas ir pret Putinu, vai pret sistēmu, vai pret karu, draudēs nepatikšanas, un vidusmēra cilvēki visdrīzāk izlems, ka nav vērts uzstāties pret karu, riskējot ar arestu. Tomēr es arī uzskatu, ka viss ir ļoti neparedzami. Ja jūs saliekat kopā ekonomiku, kas jau ir briesmīgā stāvoklī, un būs tikai vēl sliktāk, tad 18 – 19 gadus vecos zēnus, kuri tiek nogalināti Ukrainā un viņu līķi nogādāti atpakaļ ģimenēm. Un šīs ģimenes sāks aizdomāties. Jā, daži joprojām domās: „Mans dēls krita par Krieviju!” Bet citi tomēr varbūt vaicās: „Vai tas bija tā vērts?” Tas var palielināt šaubas par Putinu. Un tad pati tā doma, ka Krievija tiešām ir izolēta no pasaules – ne jau tikai no Rietumiem; tā ir izolēta no daudzām pasaules daļām. Krievi vairs nevar ceļot, vairs nevar nopirkt daudz ko no tā, pie kā ir pieraduši, jo piegādes ķēdes ir pārtrauktas. Pat ražot daudz ko uz vietas Krievijā kļūs daudz grūtāk, jo viņiem nav savu detaļu. Es domāju, kamēr Putins būs pie varas, būs tikai arvien pieaugošas represijas un arvien grūtāki dzīves apstākļi. Un vienīgā pārmaiņu iespēja, kuru es saskatu, varētu būt, ja daži uzņēmēji, kuri šī visa dēļ ir visu zaudējuši, vienkārši pateiks – pietiek! Viņi varētu mēģināt kaut ko darīt, lai to izbeigtu. Tomēr ar visu to represīvo aparātu, drošības dienestu u.t.t., savu viedokli paust ir ļoti grūti.